Laimīgas vecumdienas

Lai gan saka: būt ve­cam nav nekāda prieka, psihologi ir pārliecināti, ka ikviens ir spējīgs pierādīt pretējo. Tikai uz pavisam ierastām lietā jāpalūkojas no cita skatpunkta.

Ko tur piebilst - ilgi dzīvot patiešām ir labi, bet ilgi un labi dzīvot - vēl labāk. Lai tā tiešām būtu pilnvērtīga un laimīga dzīve, nevis nožēloja­ma eksistēšana. Turklāt tas ir daudz vienkāršāk, nekā dau­dziem pirmajā mirklī šķiet. Lai tā notiktu, jākļūst, kā saka, «pašam par savas dzīves no­teicēju».

Ieskatam tikai viens intere­sants vēsturisks fakts. Neilgi pirms savas astoņdesmitās dzimšanas dienas slavenais franču filozofs Voltērs teicis: «Jums šķiet, ka vecumam nav lielas vērtības? Paraugieties apkārt. Un jūs ieraudzīsiet, ka citas, brīnišķīgākas dzī­ves nav.»

 Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka gados veciem cilvē­kiem ir lielas priekšrocības, ko viņiem dāvā uzkrātā pieredze: saprātība, pacietība, mīlestība un prasme saprast apkārtējo cilvēku rīcību, spēja salīdzi­nāt, izvērtēt, augstāk novērtēt draudzību. 

Lai vecumdienas būtu pa­tiesi laimīgas, visas šīs priekš­rocības ir jāliek lietā, arī - lai pārvērtētu savu attieksmi pret apkārtnotiekošo, kas ir pavi­sam vienkārši.

Šodien un katru nākamo dienu! 

• Ir jāiemācās gūt maksi­mālu prieku tieši šodien, proti, katru dienu. Kamēr cilvēks ir spēkpilns, strādā, īstenot vēl­mes viņam nereti traucē aiz­ņemtība, dažādi neatliekami darbi un pienākumi. Tāpēc visu, ko gribētos, viņš atliek uz vēlāku laiku. Tad nu, lūk, tagad, kad pienācis pensijas vecums, ir pienācis arī šis «vēlākais» laiks, kad var sākt visas atlik­tās vēlmes īstenot. 

• Sava ģimene un dzīves apstākļi ir jāuztver tādi, kādi tie ir, necenšoties neko mainīt. Jābūt labvēlīgiem un labsirdī­giem pret tuviniekiem un visiem apkārtējiem. Jācenšas nevienu ne­kritizēt, nenosodīt, ne­regulēt vai pārveidot un mācīt dzīvot. 

• Ir jāpanāk, lai dvē­selē būtu miers. Tāpēc nav jēgas pārdzīvot, ka kaut ko tā arī nav izdevies sasniegt. Tā vietā jāpriecājas paveikto, un šajā ziņā katram atradīsies, ko atcerēties. 

• Jāiemācās būt pieticīgam. Pasaulē ir tik daudz lietu, bez kurām pilnībā var iztikt, un katram ir savas vajadzīgās un nevajadzīgās lietas. Tagad, kad dzīves gudrība lielāka, daudz skaidrāk redzams, ka otro ir krietni vairāk nekā pirmo. 

• Vienmēr jācenšas saglabāt labu garastāvokli. Jādzen projām skumjas, nomāktība, dusmas, skaudība, greizsirdība - tas viss tikai pasliktina pašsajūtu. Ik reizi, sajūtot, ka kāda no šīm negatīvajām emocijām sāk «pacelt galvu», jācenšas noskaidrot - kāpēc. Kad tas tiks izdarīts, uzreiz būs redzams, ka iemesls ir sīks un nebūtisks. 

• Nevajag sevi žēlot un žēloties par slimībām. No sūkstīšanās vien kaites nepazudīs, toties garastāvoklis būs sabojāts gan tam, kurš žēlojas, gan tam, kurš šīs žēlabas uzklausa. Vienmēr jāpatur prātā, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas. 

• Obligāti jāatrod kāda sirdij tīkama nodarbe - tā var būt fotografēšana, puķu audzēšana, vienalga, kas. Galvenais, lai šis vaļasprieks būtu aktīvs - darbīgs dzīvesveids mobilizē un bremzē novecošanās procesus. Nedrīkst augām dienām sēdēt mājās pie televizora - tas ir slikts «kompanjons» cilvēkam virs sešdesmit. Daudz interesantāk ir iepazīties ar saviem vienaudžiem un kopā ar viņiem doties pastaigās. Un nekad nevajag aizmirst vienkāršo patiesību, ka cilvēks ir tik laimīgs, cik laimīgs viņš vēlas būt. Tāpēc neliedziet sev šo prieku - būt laimīgam!