Psihologi sen secinājuši, ka labai karjerai un notikumiem bagātai dzīvei svarīgāks ir emocionālais intelekts, nevis izcilais prāts. pasaulē jau ir skolas, kur pedagogiem jāvērtē ne vien bērnu zināšanas, bet arī rakstura izaugsme. Latvijā šī misija jāuzņemas vecākiem pašiem.
MĒRĶTIECĪBA jeb Spēja virzīties uz mērķi
Lai izkoptu mērķtiecību, jārespektē bērna attīstības posmi - ja uzdevumi un uzticētie darbiņi ir pārāk viegli, bērnam nav interesanti, savukārt, ja tie ir pārāk grūti, viņš tik un tā tos nepaveic un zūd vēlēšanās mēģināt vēlreiz. Diemžēl vecāki bērna spējas nereti pielīdzina savējām. Kas tur ko nesamest kastaņus kastē?! Kāpēc nevar pat desmit minūtes nosēdēt mierīgi?!
Kāpēc nespēj bumbu iemest grozā?! Taču divgadniekam mazu priekšmetu uzlasīšana prasa lielas pūles, trīs un četru gadu vecumā nosēdēt mierīgi ir neiedomājami grūti, bet piecgadnieka rociņas vēl nav tik trenētas, lai bumba vienmēr trāpītu mērķī.
Lai izkoptu mērķtiecību, pirmkārt, vienmēr jāņem vērā bērna spējas. Ja uzdevumi ir paveicami, viņš izbauda savu varēšanu un uzslavas, tas motivē darīt vēl un vēl.
Otrkārt, vienmēr jānovērtē bērna noskaņojums. Ja viņš no rīta īgns izlien no gultas, nav jēgas stāstīt, ka no šodienas pašam jāklāj gulta. Lai apgūtu jaunas prasmes, vajadzīgs īstais laiks un vieta. Treškārt, lai izkoptu jaunu ieradumu, bērnam jādod laiks, ne mazāk par 21 dienu. Tātad trīs nedēļas ik dienu nepieciešams atgādināt, mudināt, uzslavēt. Vienu dienu bērns ar prieku klās gultu, bet nākamajā dusmīgs sviedīs spilvenu pa gaisu, kliedzot, ka viņš nezina, kur to likt.
Vecākiem jābūt pacietīgiem.
Daudzi vecāki uzskata, ka mērķtiecīgumu bērnā izkops, liekot katru iesākto darbu pabeigt līdz galam - vienalga, vai tas būtu zīmējums, māja no klučiem vai mūzikas skola. Taču šāds likums darbojas vienīgi pieaugušo pasaulē. Bērns zīmējumu pabeigs tikai tad, ja viņam būs noskaņojums, tas viņam būs pa spēkam un viņš būs saņēmis vecāku iedrošinājumu. Iedrošinājums ir galvenais vecāku attiecībās ar bērniem. Ja uzdevumi ir paveicami, bērns izbauda savu varēšanu un uzslavas, tas motivē darīt vēl un vēl.
Kad vecāki vēlas, lai bērns par spīti viņa pretenzijām un iebildumiem turpina apmeklēt interešu pulciņu vai pabeidz mūzikas, hokeja, peldēšanas skolu, - kāpēc? Dažkārt bērnam patiesi uznāk slinkums, bet tas nevar ilgt gadu. Ja gada laikā nekas nemainās un bērns joprojām ar īgnumu iet uz pēcstundu nodarbībām, nav jēgas viņu mocīt. Ja vecāki piespiedīs bērnu pabeigt iesākto tikai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums, ir risks izaudzināt cilvēku, kurš allaž būs rūpju mākts un ar smagas atbildības nastu plecos.
