Tā ir pirmā un visbūtiskākā lieta, kas būtu jāievēro. Pasargāti no traumām ir tikai tie, kas neko nedara. Jo cilvēks ir aktīvāks, jo vairāk viņš pakļauts traumām. Tāpēc ir ļoti svarīgi pareizi un reāli novērtēt savu fizisko sagatavotību un savas prasmes, un nevajadzētu aizmirst arī par vecumu. Visus pacientus, kas pēc ziemas izklaidēm nonāk uzņemšanas nodaļā, ārsts K. Briuks iedalījis divās grupās: vieni ir tie, kas ar sportu nodarbojas regulāri un ir labā fiziskā formā, bet traumas gūst pārgalvības vai lielības dēļ, izaicinot likteni. Otra un salīdzinoši lielākā grupa ir tie, kas sportot izdomājuši pēkšņi, spontāni. «Viens piemērs varētu būt cietušie no dažādām Rīgas slidotavām. Esmu novērojis, ka šo cilvēku vispārējā sportiskā sagatavotība tomēr ir diezgan viduvēja. Varbūt kādreiz viņi ir sportojuši, bet nevajadzētu uzskatīt – jaunībā ļoti labi slidoju, es jau noteikti protu slidot… Bieži vien tas beidzas ļoti bēdīgi.» Tāpat ir arī ar kalnu slēpošanu vai snovbordu, kas ir vēl viens ļoti riskants sporta veids, īpaši, ja to dara neregulāri.
